Tiešās pirkšanas kustība: Vācijas pieredze
Nupat jau ir pagājis vairāk kā gads, kopš esam uzsākuši tiešās pirkšanas kustību — tā paši to nosaucām. (Angliski: Community-supported agriculture)
Nesen — aprīļa sākumā kopā ar zaļajiem zemniekiem (nejaukt ar politisko partiju!) bijām kārtējā pieredzes apmaiņas braucienā — šoreiz pa Vācijas bioloģiskajām un biodinamiskajām saimniecībām. Visa cita starpā viesojāmies arī saimniecībā “Buschberghof” (www.buschberghof.de), kas jau vairāk kā 20 gadus arī savu produkciju realizē ar tiešās pirkšanas kustības palīdzību. Par to, kā tas notiek tur — lasi tālāk!
Saimniecība gadā pabaro aptuveni 100 ģimenes no tuvējām pilsētiņām. Saimniecības produkcija netiek tirgota šī vārda tradicionālajā izpratnē, bet pilsētnieki to saņem sekojošā veidā — gada sākumā tiek sastādīts saimniecības budžets — summa, kas nepieciešama, lai uzturētu saimniecību un izaudzētu gada ražu. (Šogad tie bija 300 000 eiro). Budžetā — kurš ir caurspīdīgs — tiek iekļauts sēklas, enerģija (degviela, elektrība), algas, materiāli, nodokļi. Patērētāji, no savas puses, katrs pasaka, cik lielu summu gadā ir gatavi maksāt par saimniecības produktiem. (Piemēram, 250 eiro/mēnesī divu cilvēku ģimenei.) Var būt tā, ka daži maksā vairāk, bet citi mazāk — cik katrs ir gatavs. Pēc tam saskaita visu pilsētnieku summu un paskatās, vai tā nosedz saimniecības budžetu. Ja jā, tad labi. Ja nē, tad ir vai nu iespēja piesaistīt vairāk ģimeņu no pilsētas, vai arī palielināt maksājumu. Protams, nav jāsamaksā visa summa uzreiz, bet tā ir apņemšanās no patērētāju puses samaksāt apsolīto regulāros maksājumos, pretī saņemot visu saimniecībā izaudzēto/saražoto.
Kad vienošanās ir panākta, tad saimniecība audzē un ražo, un katru nedēļu saražoto nogādā saviem klientiem. Pircēji uz nākošo nedēļu pasūta tikai pienu un maizi, bet viss pārējais ir “groziņu” veidā — kas nu ir svaigi izaudzis, tas tiek ielikts pilsētniekiem groziņā. Protams, pavasarī zaļumu ir mazāk, bet vasaras plaukumā — vairāk. Saimniecībā zin par katru klientu — cik liela ģimene, cik cilvēku. Bet citādi, bankas pārvaldnieks, kas ir maksājis vairāk, saņem tikpat cik vientuļā māmiņa, kuras ieguldījums finansiāli ir mazāks. Ja kāda ģimene grib uz dažiem mēnešiem aizbraukt ceļojumā — tad citi saņem vairāk. Ja kādam ir mājās paredzētas viesības, viņš vienkārši palūdz šoreiz mazliet vairāk produktu. No saimniecībā ražotā dažas ģimenes nosedz līdz pat 80-90% ikdienā nepieciešamo produktu. (Trūkst tādu produktu kā kafija, sāls, vīns, … 
Protams, pirmo reizi šo dzirdot, neticās, kā tāda sistēma var darboties — izklausās utopiski. Pārdomājot, šķiet, tas tiešām atgādina komunisma ideju — “no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām”. Bet tā tiešām sekmīgi darbojas un jau vairākus gadu desmitus (šajā konkrētajā saimniecībā). Līdzīgas sistēmas attīstās arī citur pasaulē — Vācijā, Austrijā, Šveicē, Francijā, Amerikā, Japānā.
Lai tādējādi strādātu, ir nepieciešama abpusēja uzticība — pilsētnieki tic zemniekam, ka viņš izaudzēs. Zemnieks tic pilsētniekam, ka tas samaksās. Tās ir personiskas, ilgtermiņa attiecības, kuras savulaik bija norma, bet mūsdienās — retums, lielveikalu/lielsaimniecību laikā pat neiespējamas.
Šī savstarpējā uzticība ir gan prasība, gan arī rezultāts — galu galā, zemnieks ir atkarīgs no šiem konkrētajiem pircējiem — līdz ar to viņš centīsies pēc labākās sirdsapziņas, jo audzē pavisam konkrētam Pēterim, Annai, vai Marijai. Pilsētnieki arī labi pazīst savu zemnieku un viņa saimniecību — šajā sistēmā tradicionāli tiek izmantotas arī talkas — galvenokārt, lai stiprinātu saites un savstarpējo uzticību. Ja ne talkas, tad vismaz vizītes saimniecībā, lai redzētu, kas tiek audzēts, kā ražots (cik tīra ir ceptuve, sierotava, kūts).
Un, galu galā, pateicoties šai uzticībai, ieguvēji ir visi — pilsētnieki dabū svaigākus produktus (piegāde reizi nedēļā), par zemāko iespējamo cenu. Jo tradicionāli pircējam ir jāmaksā arī par to, ko saimniecībai neizdodas pārdot, bet šeit produkcijas pārpalikuma vienkārši nav. Saimniecībai nav mārketinga izdevumu, transportēšanas un glabāšanas izdevumi ir samazināti līdz minimumam. Nav starpnieku.
Zemnieks ir drošs par savu nākotni, jo skaidri zin, ka visam, ko viņš izaudzēs, būs noiets.
Šādā veidā darbojoties, gan riskus, gan ieguvumus kopīgi dala gan zemnieki, gan patērētāji. Un beigās ieguvēji ir visi.
Par saimniecību: 101 hektārs, graudaugi, ganības, dārzeņi, siltumnīcas. 50 govis, 50 cūkas, mājputni. Strādā ap 35-40 cilvēku. Sierotava, maizes ceptuve.
Produkcija: piena produkti (piens, jogurts, divu viedu sieri), maize, dārzeņi, gaļas izstrādājumi.
Papildus: Waldorfa skola mazajām klasītēm, lauksaimniecības prakses vieta skolēniem.
Tas, ko šobrīd darām Ekovirtuvē, ir tikai pirmie soļi — pirmā gada garumā. Bet uzticība pamazām veidojas un ideja izskatās dzīvotspējīga. Būtiski ir tas, ka šo sistēmu veido un organizē/administrē pircēji, nevis zemnieki.
Varbūt kāds cits arī citur Latvijā dara ko līdzīgu, bet mēs par to nezinām — ierakstiet komentāros, jo par labiem darbiem ir jāzina!
