UZMANĪBU: Tiek gatavots nelāgs ES sēklu likums!

 

Attēls no kampaņas bukleta, uzraksts karogā: Pretošanās ir auglīga!

Eiropas Komisijas Veselības un Patērētāju Aizsardzības direktorāts (DG SANCO, Directorate General for Health and Consumers) cenšas nomainīt Eiropas Savienības sēklu likumus, kas pašlaik ir katrā valstī interpretējamas direktīvas, ar visām ES vienotu regulu. Atgādinām, ka regulas nav vietēji interpretējamas un tiek vienādi piemērotas visā ES. Šāda vienāda kārtība visos tirgos ir ļoti piemērota lielajām starpnacionālajām kompānijām, taču vienlaikus nodarīs lielu kaitējumu dažādām netipiskām un maza mēroga lauksaimniecības metodēm un ierobežos daudzveidīgu sēklu šķirņu ražošanu un lietošanu. Ja vēlies aizstāvēt gan savu, gan zemnieku un sēklu ražotāju brīvību sēt sēklas pēc brīvas izvēles, tuvākajos mēnešos ir aktīvi jārīkojas!

Daudzveidība ir apdraudēta!

Pašreizējais regulas variants (2012. gada novembra redakcijā) satur dažādus represīvus līdzekļus pret pašu veiktu sēklu pavairošanu un ierobežo šķīrņu daudzveidību. Zemniekiem, kas paši audzē sēklas, būs jāievēro tieši tās pašas reģistrācijas un uzraudzības prasības, kas straptautiskajām kompānijām. Tas ir nopietns drauds mazpazīstamu un senu šķirņu eksistencei, un tiks faktiski aizliegta brīva sēklu un stādmateriālu apmaiņa. Ja šķirnes būs obligāti jāreģistrē un ilgstoši jāpārbauda, tas būs grūti pārvarams šķērslis zemniekiem, patērētājiem un būs grūti uzturēt šķirņu daudzveidību dārzkopībā un augkopībā.

Read more

Ekovirtuve Bieķensalā

Mēs esam arī Bieķensalā, Bieķensalas ielā 2a (Rīgas finiera rūpnīcas telpās)

Katru darbadienu gatavojam ēdienu bērnudārziem un papildus var nākt pie mums pusdienās 12:00-15:00.

Katru dienu ir gan veģetārais, gan gaļas ēdiens, izvēle vienkāršāka nekā Rūpniecības ielā, pagaidām, iesākumā. Bet tamdēļ cenas ļoti draudzīgas – komplekts (zupa, pamatēdiens un dzēriens maksā 1,90 Ls)

Telefons jautājumiem 29831069 – Edīte.

 

 

Esam Bioloģiski sertificējuši mandeļu cepumus

Esam Bioloģiski sertificējuši Vegānu mandeļu cepumus.

To sastāvā kviešu milti no Rīgas dzirnavnieka,

rapšu eļļa – no Vācijas

mandeles 10% no Spānijas

linsēklas no Ķīnas (jā, arī tur ir bioloģiski sertificēta audzēšana),

vīnakmens un dzeramā soda, vaniļa, sāls.

Labprāt rapšu eļļu un linsēklas lietotu Latvijā audzētas, ja vien atrastu bioloģiski sertificētu ražotāju, kurš spēj nodrošināt vajadzīgo daudzumu visa gada garumā. Ja paši ražojat vai zināt kādu, dodiet ziņu, lai varam uzsākt sadarbību un mainīt mūsu sertifikācijas dokumentus.

Cepumi ir kraukšķīgāki nekā pierastie sviesta cepumi, bet esam ievērojuši, ka šie mājās ‘pazūd’ pirmie, nākošās iecienītākās ir bučiņas, tad auzu dateļu un auzu medus cepumi, kuri vēl gaida savu sertificēšanas kārtu – meklējam pietiekošā daudzumā bio auzu pārslas, sviestu, olas.

 

Kad pienāks latviešiem tie laiki? Un zemkopi sāks cienīt arī valsts nodokļu sistēma?

Pārpublicējam Kristas Garkalnes rakstu.

Polijā katrs lauksaimnieks, liels vai mazs, ir vērtība

10. un 11.oktobrī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) pārstāvji piedalījās „Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra” rīkotajā pieredzes apmaiņas braucienā Polijā, lai iepazītos ar Polijas lauksaimnieku un lauksaimniecības institūciju darbību un savstarpējo sadarbību.

Braucienā iegūtie secinājumi pārsteidza ar vienkāršo un pārdomāti sakārtoto nodokļu politiku, kas palīdz un nodrošina Polijas lauku teritoriju apdzīvotību, ražošanas un lauksaimnieciskās produkcijas apjoma un konkurētspējas nodrošināšanu. Tiekoties ar Polijas organizāciju, institūciju pārstāvjiem un lauksaimniekiem tika pārrunāta Polijas nodokļu sistēmas būtiskākās atšķirības no Latvijas nodokļu sistēmas. Nākas secināt, ka Polijas valsts būtiski nāk pretī lauksaimniekiem, iedzīvotājiem, ražotājiem un uzņēmējiem.

Gustavs Norkārklis, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs: „Polijā nodokļu sistēma ir tā sakārtota, lai lauksaimnieks maksimāli visu uzmanību var pievērst strādāšanai saimniecībā, nevis veltot laiku „papīra darbiem”. Lauksaimnieks netiek noslogots ar sarežģītu nodokļu sistēmu, jo ir noteikti divi galvenie maksājumi: zemes nodoklis, par lauksaimniecībā izmantojamās zemes vienu hektāru, kas vidēji sastāda 34 latus (Ls) par hektāru gadā un obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kuru minimālā iemaksa ir 14 Ls uz cilvēku mēnesī.”

LOSP valdes locekle, Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka: “Polijā ir tik daudz zemnieku, kas strādā, jo ir sakārtota sistēma, kas paredz, ka mazajiem zemniekiem nav jāved grāmatvedība un nav jāmaksā virkne nodokļu. Obligātais zemes nodoklis ir pietiekami liels, taču tas ir vienīgais nodoklis, un par zemnieku ieņēmumiem un izdevumiem valsts nesatraucas. Šīs valsts lauksaimniecības politika ir vērsta uz to, lai cilvēks laukos strādātu un lai lauki būtu apdzīvoti. Atbalsts tiek arī nelabvēlīgākos rajonos un tiek atbalstīts arī lauksaimnieks ar vienu govi, jo galvenā valsts prioritāte ir, lai lauki būtu apdzīvoti un zeme apstrādāta.”

Polijā nav daudz tādu platību, kas būtu neapstrādātas, tas ir panākts ar veiksmīgo nodokļu administrēšanas sistēmas palīdzību, jo minētie nodokļi ir jāmaksā arī gadījumā, ja valdījumā ir kaut vai 1 ha zemes, neatkarīgi no tā vai apstrādāts, vai neapstrādāts, bet šie divi maksājumi ir jāveic. Šāda sistēma stimulē Polijas lauksaimniekus apstrādāt katru hektāru, ražot un nodrošināt ar produkciju ne tikai vietējo, bet arī Latvijas tirgu.

Vienai saimniecībai, vienā plānošanas periodā maksimālā atbalsta summa ir noteikta 50 000 Ls, kas garantē to, ka atbalstu saņem pēc iespējas vairāk saimniecību. Tas stimulē lauku apdzīvotības nodrošināšanu un milzīgi lielā skaita mazo saimniecību iespēju modernizēties. Polijā uzsvars tiek likts uz to, ka svarīgāk ir atbalstu dot mazākām saimniecībām, kurām reāli atbalsts ir nepieciešams, lai spētu modernizēties, nevis lielām saimniecībām, kuras savus modernizācijas pasākumus jau šajos ietvaros ir veikušas un tālāk spēj attīstīties pašu spēkiem.

Iespējams, arī mums Latvijā ir jāsāk domāt, kā noturēt ikvienu saimniecību laukos, tāpēc jāsāk apsvērt nodokļu sistēmas un birokrātijas sloga atvieglošana saimniecībām, lai lauksaimnieks varētu strādāt saimniecībā, nevis lielāko daļu laika pavadīt, kārtojot grāmatvedības dokumentus. Raugoties uz Polijas pieredzi, jāattiecina arī nesen izteiktais Zemkopības ministres ierosinājums, ka arī Latvijā, iespējams, būtu jānosaka modernizācijas atbalsta saņemšanas ierobežojumi līdzšinējo 2,8 miljonu Ls griestu apmērā uz 500 000 Ls vienai saimniecībai, vienā plānošanas periodā. Iespējams, šāds solis sakārtotu un palīdzētu noturēt nelielās saimniecības un kaut mazliet apturētu Latvijas lauku teritoriju „izmiršanu”. Polijā šī sistēma ir sakārtota, jo tiek domāts par ikvienu lauksaimnieku un ikviens lauksaimnieks šeit ir liela vērtība.

 

Pirmā sēklu apmaiņa Latvijā notika 28. aprīlī, LU botāniskajā dārzā

 

foto Jānis Brizga

Sēklas no saimniecības "Lejas Puntules"

foto Jānis Brizga

foto Jānis Brizga

 

“Sēklas un sarunas”

Latvijas pirmā publiskā sēklu apmaiņa notika
28. aprīlī LU Botāniskajā dārzā, Rīgā

Kas ir sēklu apmaiņa?

Tas ir jautrs un praktisks veids kā:

  • iegūt jaunas šķirnes izmēģināšanai bez maksas
  • iegūt padomus retu šķirņu audzināšanā no citiem pieredzējušiem audzētājiem
  • palīdzēt uzturēt šķirņu un sugu daudzveidību au attīstīt vietējās šķirnes Latvijas dārzos un laukos
  • iepazīties un apmainīties pieredzē ar citiem zemkopjiem, dārzniekiem, un sēklu entuziastiem
  • bagātināt savu uzturu ar plašāku šķirņu un sugu daudzveidību
  • paplašināt zemnieku un patērētāju izvēles iespējas
  • iegūt neatkarību no sēklu ražotāju monopola

 

Read more

Tomātu dumpis – Evas Milleres, sanpauliju kolekcionāres komentārs situācijai ar Bražūnu ģimenes saimniecības “Neslinko” tomātu kolekciju, jeb dzīvo sēklu banku.

Pateicoties interesentu atbalstam un valsts ierēdņu sapratnei, Valsts augu aizsardzības dienesta administratīvā lieta pret dārzniecību “Neslinko” ir izbeigta!!!! Lai dzīvo dabas daudzveidība un Latvijas dārznieki!!! (2012. g. jūlijā)

Es pati maz pazīstu Bražūnu ģimeni, esmu vairāk lasījusi un dzirdējusi, nekā redzējusi. Vien dažās Rāmavas, tomātu un dārzkopības izstādēs garām skrienot. Es pagaidām neaudzēju tomātus, jo man nav tādu iespēju, bet kad būs sava saimniecība, to noteikti darīšu. Esmu kolekcionāre, tādēļ izteikšu savu, kolekcionāres viedokli. Domāju, ka ir pēdējais laiks sakārtot likumdošanu lai kolekcijas netupētu konservācijā un visiem kolekcionāriem būtu tiesības un iespējas gūt kaut nelielu atlīdzību kolekcijas uzturēšanai kā tas ir Vācijā. Darbs ir grūts, bet vajadzīgs sabiedrībai, pat ja sabiedrība kolekciju vērtību tik dziļi neizprot. Un lai visiem gribētājiem būtu brīvas tiesības iegūt savā īpašumā neparastos augus .

Lai visi Latvijas kolekcionāri un selekcionāri varētu būt saprasti un lepni, nevis justos kā negodīgi noziedznieki aplamos apvainojumos. Read more

Neslinkosim, Domāsim, Darīsim!

SĒKLU BRĪVĪBAS JAUTĀJUMS

jeb

Kas kopīgs 30 000 gadu senai puķītei un administratīvajai lietai pret dārzniecību “Neslinko”?

Aizkustinošā ziņa par to, ka krievu zinātnieku gādībā uzziedējusi puķīte no 30 000 gadu vecas ledājā saglabājušās sēklas audiem, kuru kāda sena vāvere aprakusi Kolimas krastos, sakritusi ar tomātu sēklu skandālu, kura centrā ir dārzniecība “Neslinko”. Senā puķīte, kura zied un ir spējīga vairoties tālāk, parāda sēklu lielo nozīmi un spēku – sēklas ir unikāls visas cilvēces mantojums, kas nodrošina dabas daudzveidību un šķirņu attīstību, bet tikai tad, ja tām tiek dota iespēja vairoties un tās “ceļo” dažādās vidēs un tādējādi attīsta jaunas īpašības. Tieši ar to nodarbojās dārzkopju ģimene no “Neslinko”, un arī neskaitāmi citi zemnieki un dārzkopji gan vēsturiski, gan mūsdienās.

Tomātu skandāls ir lielākas un ļoti būtiskas globālas tēmas lokālā šķautne, un šī tēma ir sēklu brīvība. Mūsdienās sēklu dabīgā aprite tiek arvien striktāk ierobežota un kontrolēta, sēklu industrija ir komercializēta - pasaules desmit lielākajām sēklu firmām pieder 67 % no pasaules sēklām. Tas apdraud globālo dabas daudzveidību un šķirņu attīstību.

Read more

Īsa pamācība diedzēšanā

 

Viegli dīgst kviešu, rudzu graudi, lucernas sēklas – ļoti labi veido zaļu dīgstu apjomu, garšīgas, redīsu sēklas – pikantas
Mieži, auzas, lobītas saulespuķu sēkliņas – nedaudz cimperlīgākas – biežāk jāskalo, citādi var ieskābt, sapelēt.
Veiksmīgi var sadiedzēt visas Latvijas pupiņas, turku zirņus, Ķīnas pupiņas.
Griķi, lēcas arī dīgst, bet iesācējam nebūtu viegli, jo tie var ātri apglumēt un sabojāties.

Tehnoloģija:
1)   Noskalo aukstā ūdenī. Graudus, kuri peld pa virsu, nosmeļ – tie ir tukšie, neder diedzēšanai
2)   Iemērc uz nakti lielā ūdens daudzumā, īpaši pākšaugus, kuri labi briest
3)   No rīta ar sietiņu noskalo un ieliek stikla traukā, ne biezākā kārtā kā 2-3 cm  (ja ir par biezu, apakšējie nesadīgs).
4)   Pārklāj ar stikla vāku tā, lai  ūdens neiztvaiko, bet gaiss tiek cauri.  (Nekādas salvetes vai dvieļus nevajag)
5)   Katru vakaru un rītu diedzējumus ar sietiņu noskalo aukstā ūdenī, lai neieviešas pelējums. Uzmana, lai nepāraug.
6)   Kad ir sadīdzis pietiekoši, pāris dienas var uzglabāt ledusskapī.

Pupas ir jāvāra, graudus, saulespuķes, zirņus un sēkliņas var lietot svaigus.

Internetā ir daudz mājaslapu par diedzēšanu (angliski – sprouts), ir arī speciāli trauki.
Savu pieredzi ierakstiet komentāros!
Sandra Stabinge

 

Ķirbji….

Par šķirnēm.

Laima Hercberga no z/s Vizbuļi, Dobeles rajonā uz Ekovirtuvi atveda dažādu šķirņu ķirbjus, tie ir tik atšķirīgi gan izskata, gan garšas, gan glabāšanas ziņā!

Mēģināšu aprakstīt mūsu personīgo pieredzi, ja jums ir kādi papildinājumi vai labojumi, lūdzu, ierakstiet komentāros!!!!

Pārgriežot ķirbi, vispirms iesaku to pagaršot svaigu – ievērosiet, cik ļoti atšķiras to garša!  To ietekmē šķirne, augšanas laika apstākļi un augsne, ķirbja gatavības pakāpe. Nenogatavojies ķirbis  var garšot pavisam savādāk nekā nobriedis. Abiem var atrast labu pielietojumu virtuvē. Ir gadījies, ka nedaudz iebojājies ķirbis ir kļuvis pilnīgi nekāds. Iespējams, ka tas atkarīgs no puves vai pelējuma veida un ķirbja struktūras. Ja zinām, cik ilgi spēj glabāties katra šķirne šķirne vieglāk varam izvēlēties, kurus apēst pirmos un kurus var cerēt saglabāt līdz maija beigām. Ķirbim patīk vienmērīga temperatūra+12-+16C, gaiss nedrīkst būt pārāk mitrs (Pagrabs un skapja augša īsti neder).

Pie škirņu aprakstiem būs mana izpratne un pieredze par garšu, oficiālie šķirņu apraksti var atšķirties.

Visi ķirbji ir labi lietojami kā pamatbāze svaigajos vitamīnu kokteiļos (smoothie), garša dažādām šķirnēm tomēr būs atšķirīga.

Uchiki Kuri – svaigs salds, ciets, daudz pektīna, miza salīdzinoši plāna. Kokteiļos lietoju ar visu mizu. Cepts vai vārīts kļūst miltains (gandrīz kā kartupelis), salds. Ideāli piemērots biezzupām (Ja spēcīgs blenderis, var nemizot), sacepumiem, kūkām, plātsmaizēm. Glabājas līdz janvārim.

Butternut  - svaigs, ja labi nogatavojies ļoti salds un aromātisks. Miza plāna. Ļoti daudz miesas un maza sēklu daļa. Termiski apstrādāts ir salds, struktūra mazāk miltaina kā Uchiki Kuri. Lietderīgāk šo ķirbi būtu izmantot svaigā veidā kokteiļos, salātos. (Nav izteiktās ‘ķirbja’ garšas, kura daudziem nepatīk)

Glabājas līdz janvārim.

Smalkāk angliski var izlasīt šeit http://en.wikipedia.org/wiki/Butternut_squash

Muskade de provence - ideāls latviešu pierastajiem marinētajiem ķirbjiem – skaisti oranžs, nav miltains. Labi derēs arī svaigam patēriņam salātos, sulās, kokteiļos, saldens. Biezzupām un sacepumiem labāk izvēlēties Uchiki kuri vai citus miltainākus ķirbjus, Muskade de provence ir salīdzinoši ” ūdeņaināks”. Glabājot mēdz no zaļa pārvērsties par oranžu, ilgāk par janvāri neesmu saglabājusi.

Uz Ekovirtuvi šo šķirni ved z/s “Niedras”

Marina di Chioggia – šo man izdevies saglabāt līdz maija beigām. Ļoti blīvi smagi ķirbji, daudz miesas.

Miza ļoti grubuļaina, atgādina krokodilu – necenšos to mizot. Ja termiski apstrādā, izvāra vai izcep ar visu mizu un tad to viegli var atdalīt no miltainā un saldā mīkstuma.

No draudzenes esmu dzirdējusi, ka līdz janvārim tas nav pat īpaši garšīgs, neesmu mēģinājusi, jo tajā laikā ir daudz citu šķirņu, kuras tik ilgi nevar saglabāt kā šo.

Augļu kokteiļos arī lieku ar visu mizu un ilgāk blenderēju.

Aprakstīju tikai dažas, pārbaudītas škirnes no milzīgā šķirņu klāsta.

Edīte Seipule no Dundagas savu pieredzi apraksta šeit: www.kirbji.lv

Lai Jums patīkams piedzīvojums ar ķirbju gatavošanu un baudīšanu!

Sandra Stabinge

 

20. augustā notika bērnu garšu darbnīca Jēkaba kazarmās!

20. augustā Jēkaba kazarmās ” Viesistabā” bija garšu darbnīca bērniem, kura notika Slow food rīkotā pasākuma “Garšas meistaru iela” ietvaros.

Ekovirtuves meitenes pagatavoja pankūkas un vafeles no reti lietotiem miltiem:

  • pilngraudu tritikāles;
  • pilngraudu kailgraudu miežu;
  • pilngraudu kviešu.

Pie pankūkām un vafelēm bērni  izvēlējās dažādas piedevas – ievārījumu un krējumu un arī ko neparastāku – ceptu Ķeipenes saldpiena sieru.

Arta Kronberga no Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijas palīdzēja bērniem ar rokas dzirnaviņām malt kailgraudu miežus, pagatavojot pārslas. (Arta pati ir selekcionējusi pirmo kailgraudu miežu šķirni Latvijā “Irma”.)

Pārslas varēja baudīt kopā ar Tukuma piena gatavotajiem bio jogurtiem!

Droši vien ir zināms, ka šie neparastie, retie milti ir vērtīgāki un veselīgāki par pierastajiem koši baltajiem kviešu bīdeļmiltiem. Smalkāk par graudiem var lasīt šajā dokumentā. Par_miežiem

Mums patīk izmēģināt jaunus ēdienu un izejvielas, ceram, ka arī Jums tas iepatiksies!

Dažas receptes ierosmei. Read more